Nav vietas nekur

nav vietas nekur
ne šeit un ne tur
kā tumsa gaismu
spītīgi tur

nav vietas nekur
ne šeit un ne tur
kā pazudis suns

malduguns


Artūrs M_


Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Karaliskā Titula Izvēle (1.cēliens)

Attēls
KARA LISKĀ TITULA IZVĒLE 1.      cēliens 1. aina ( Telpā ienāk grāfs, turēdams rokās sudraba svečturi, kurš vēlāk tiek novietots uz galda. Grāfs lēnām aizšķiļ kamīna lielo sērkociņu, lai aizdedzinātu sveces. Griestos paceļas trauksmaini sērkociņa dūmi. ) Grāfs: Diena, atkal jauna diena.. Jau trešo mēnesi katra diena velkas kā mūžībā aizmirsts Dieva nostūris. Viens un tas pats, viens un tas pats....( Ienāk karalis, pārtraukdams grāfa skaļo domāšanu. ) Labrīt, Jūsu Augstība! Karalis : ( pusaizmidzis, iegrimis sevī kā jau pēdējos mēnešos. ) Aha, Jums tāpat, cienītais, grāf. ( Nožāvājas.) Grāfs: Kafija un kruasāns, Jūsu Karaliskā Augstība. Karalis: Paldies, jā. Grāfs: Vai Jūsu augstība labi gulēja? Karalis: ( ar pilnu muti ) Pateicos, nē. Grāfs: Vai Jums atkal rādījās murgi, Jūsu Augstība? Karalis: Tencinos, jā. Grāfs : Vai vēl piena, Jūsu augstība? Karalis: Kur? Grāfs: Kafijā, Jūsu Augstība! Karalis: Esiet tik laipns, grāf...
Lasīt vairāk

Vienam vienā

Attēls
Ir brīži, kad man pietrūkst kāda noteikta cilvēka, noteiktā momentā, dzīves mirklī vai situācijā.. Ir brīži, kad man pietrūkst kāds konkrēts cilvēks katru dienu, mīļu brīdi, sekundi.. Citreiz, es nezinu kā man būt, ko man teikt vai kādu lēmumu pieņemt.. Citreiz, esmu kā sasiets trako kreklā bez elpas, bez domām, bez emocijām.. Es vienkārši plūstu pa ikdienu kā lēnīga čūska, kura pazaudējusi savus mazuļu un, nevarēdams tos atrast, iekrītu ķermenī, iekrītu bezdibenī – ar bantīti apsietā melnā mijkrēslī.. Manas rokas bieži mēdz neklausīt, tās blandās gar veidola malām kā rudens vētrā sakaltušie koku zari.. Tu ej, bet tu nejūti.. Tu elpo, bet tev pietrūkst gaisa.. Tu dzīvo, bet kā pēc norādēm..  Tu guli, jo ir jāguļ.. Es bieži daru to, kas IR jādara, jo pietrūkst spēka izlīst no miskastes maisa.. Paceltā galva noslīd uz trotuāra zīmējumiem, jo neuzdrošinās skatīties kādam acīs.. Bieži vien citu acis ir mānīgas.. Bieži vien es tajās redzu to, ko es gribētu redzēt – kāda ...
Lasīt vairāk

Iekšējās cietuma restes

Attēls
Iekšējā paradigma spēlējas ar mazām, pastiprinošām liesmiņām.. Mazliet pa labi, divi soļi atpakaļ, mazliet pa kreisi - viens komats divi soļi uz priekšu.. Diagonālā pastāvēšanas virtene sāk sapīties neatpinamā kamolā..  Necauredzamais lauks kā bieza un nāvejoša migla apņem mana ķemeņa siltos audus.. Tik maza daļa no tumsas, tik niecīga daļa no laimes.. Vertikālā stabiņa diapozons sāk saspieties sīkākās drumstalās.. Varbūt pagaidām par daudz ir ticēts un cerēts.. Gribētos iepūst mazajā svilpē un izpūst no tās savu tukšuma sajūtu, savu sāpju dzirksti.. Nebaidīties no pieklusinātām skaņām, nebaidīties no balsīm, kuras tevi sauc.. Ceļa vēji sapinušies slazdā.. Šī ir krustvārdu mīkla, kurai nav visiem gaidāmās atbildes.., nav paliekošās vērtības.. Atzīšanās kārtība nav noteikta .. Sistēmā parādās melni plankumi no baiļu pārņemtā prāta..  Nekavējoties vajadzētu uzlādi.. , bet, ak, vai, koncepcijā nav paredzēta palīdzības sniegšana notiesātajiem.. (kur nu!) Savās nepareizajās inter...
Lasīt vairāk