Vienam vienā

Ir brīži, kad man pietrūkst kāda noteikta cilvēka, noteiktā momentā, dzīves mirklī vai situācijā.. Ir brīži, kad man pietrūkst kāds konkrēts cilvēks katru dienu, mīļu brīdi, sekundi.. Citreiz, es nezinu kā man būt, ko man teikt vai kādu lēmumu pieņemt.. Citreiz, esmu kā sasiets trako kreklā bez elpas, bez domām, bez emocijām.. Es vienkārši plūstu pa ikdienu kā lēnīga čūska, kura pazaudējusi savus mazuļu un, nevarēdams tos atrast, iekrītu ķermenī, iekrītu bezdibenī – ar bantīti apsietā melnā mijkrēslī..

Manas rokas bieži mēdz neklausīt, tās blandās gar veidola malām kā rudens vētrā sakaltušie koku zari.. Tu ej, bet tu nejūti.. Tu elpo, bet tev pietrūkst gaisa.. Tu dzīvo, bet kā pēc norādēm..  Tu guli, jo ir jāguļ.. Es bieži daru to, kas IR jādara, jo pietrūkst spēka izlīst no miskastes maisa.. Paceltā galva noslīd uz trotuāra zīmējumiem, jo neuzdrošinās skatīties kādam acīs.. Bieži vien citu acis ir mānīgas.. Bieži vien es tajās redzu to, ko es gribētu redzēt – kāda konkrēta cilvēka acis.. Tad sirds iesvilpjas, pulss pāatrinās un es nokļūstu mazā eiforiskā stadijā ar naivu cerības zibsni, ka tās acis ir  TĀS ... Bet moments nozūd, realitāte atgriežas un acis aiziet garām.. Garām aizplūst svešais ķermenis, aizplūst pārējie, bet es nezinu, kā rīkoties tālāk.. Atskatīties? Varbūt tomēr kļūdījos? Bet saprāta līnijas dod noliedzošus  impulsus un virza mani tālāk uz priekšu..

Tik grūti reizēm ir bez dvēseļu apmaiņas, bez elektriskās strāvas pirkstgalos, bez smaida uz lūpām un pilnīgas saprašanas.... Acu enerģijas apmaiņa kā vērtīga dārglieta manā dzīvē, kas pagaidām izdzisusi.. Brīdis brīdī, liktenis liktenī, vienam vienā.. 

Artūrs M_

http://wesharepics.info/imagesgkl-surrealism.asp