Plūst straume kā pārpildīts iekšējās pasaules gars. Te lēnām, te pārlieku strauji, mulsinot apkārtējos atomus.. Apstāties – kaut uz mirkli gribas apstāties, iepauzēt sajūtu virpuli, izjūtot apkārtnes dvašu un saprast to, ka mēs esam dzīvi.. Mēs esam .. Gausties un apraudāt pieļautās kļūdas, nožēlot paveikto un neizdarīto - to mēs protam vislabāk.. Tas mums padodas kā bērnībā iemācītās uzvedību normas.. Tas ir tāpat kā pateikt „es mīlu”, neizjūtot visdziļākās jūtu saknes, neizjūtot mīlestības egoismu pret otru cilvēku.. Patiesi vārdi, patiesa attieksme un patiesas rīcības ir tas, kas mūsos pietrūkst.. Tas ir tas, kas mūs padara dzīvus un apgarotus..Bet mēs šajā visaptverošajā sociumā sākam aizmirsties.. Pazūd dabiskums mūsu sejās, pazūd tīra un gaiša dvēsele, kura nav samaitāta ar atkritumu derdzīgām skaidām.. Mēs kļūstam par mākslīgi izveidotu ekvivalentu, kas savā darbībā seko uzliktiem stereotipu standartiem.. Tā mēs apzināti nonāvējam sevī to labāko, gaišāk
