Piederēt atmiņām
Manās acīs atdusas vientulība, kura sīc pēc kārtējās asaras. Tik vien kā pēc mazas piles caurspīdīgā šķidruma. Laiks apstājas, bet sirdspuksti bango kā vētrā iekļuvis kuģis. Pielietās acis izmisīgajā sejā duļķojas un kņud. Vai tā ir apātija? Vibrē ķermenis un pirkstu gali sāk svīst, nedzirdot apkārtējo cilvēku skaldošās balsis. Tās nogurdina un smacē manus patiesos kārdinājumus. Kā būs? Nevar pazaudēt kontroli kā bezvērtīgu un senlaicīgu krāmu. Tā spēj noturēt realitātes rāmjos kā zirgus elektriskajos aplokos. Es vēlos reizēm būt te un tūlīt,bet citreiz - piederēt atmiņām.. Foto no personīgā arhīva Artūrs M_
