Piederēt atmiņām
Manās acīs atdusas vientulība, kura sīc pēc kārtējās asaras. Tik vien kā
pēc mazas piles caurspīdīgā šķidruma. Laiks apstājas, bet sirdspuksti
bango kā vētrā iekļuvis kuģis. Pielietās acis izmisīgajā sejā duļķojas
un kņud. Vai tā ir apātija?
Vibrē ķermenis un pirkstu gali sāk svīst,
nedzirdot apkārtējo cilvēku skaldošās balsis. Tās nogurdina un smacē
manus patiesos kārdinājumus. Kā būs?
Nevar pazaudēt kontroli kā
bezvērtīgu un senlaicīgu krāmu. Tā spēj noturēt realitātes rāmjos kā
zirgus elektriskajos aplokos. Es vēlos reizēm būt te un tūlīt,bet
citreiz - piederēt atmiņām..
Foto no personīgā arhīva |
Artūrs M_
Komentāri
Ierakstīt komentāru