Karaliskā Titula Izvēle (1.cēliens)

KARALISKĀ TITULA IZVĒLE

1.     cēliens

1. aina

(Telpā ienāk grāfs, turēdams rokās sudraba svečturi, kurš vēlāk tiek novietots uz galda. Grāfs lēnām aizšķiļ kamīna lielo sērkociņu, lai aizdedzinātu sveces. Griestos paceļas trauksmaini sērkociņa dūmi.)

Grāfs: Diena, atkal jauna diena.. Jau trešo mēnesi katra diena velkas kā mūžībā aizmirsts Dieva nostūris. Viens un tas pats, viens un tas pats....(Ienāk karalis, pārtraukdams grāfa skaļo domāšanu.) Labrīt, Jūsu Augstība!

Karalis: (pusaizmidzis, iegrimis sevī kā jau pēdējos mēnešos.) Aha, Jums tāpat, cienītais, grāf. (Nožāvājas.)

Grāfs: Kafija un kruasāns, Jūsu Karaliskā Augstība.

Karalis: Paldies, jā.

Grāfs: Vai Jūsu augstība labi gulēja?

Karalis: (ar pilnu muti) Pateicos, nē.

Grāfs: Vai Jums atkal rādījās murgi, Jūsu Augstība?

Karalis: Tencinos, jā.

Grāfs: Vai vēl piena, Jūsu augstība?

Karalis: Kur?

Grāfs: Kafijā, Jūsu Augstība!

Karalis: Esiet tik laipns, grāf!

Grāfs: Vai ir vēl kādas vēlmes, Jūsu augstība?

Karalis: Jūs varat būt brīvs.

Grāfs: Ar Jūsu atļauju.

Karalis (turpina ēst kruasātu,ieturot ilgu klusuma brīdi): Mazlietotā pārklājuma sajūta sašķel manu ķermeni un garu divās nevienmērīgās puslodēs, no kurām es cenšos izvairīties. Trīsas pārņem manas rokas, delnas, pirkstus – es jūtu, ka tūlīt,

tūlīt es sākšu sadalīties. Lēnām un pamazām satricinājums pārņems manas vēnas, kuras ir aptraipītas ar sažuvušām kultūras paliekām. Man slāpst. Ļoti. Mazliet kārstās kafijas spēs atvērt manas iemigušās poras. Āaaaaa. Karsts. Kāpēc tā vajag darīt ar sevi? Bet kā gan citādāk? Kā gan citādāk, ja ne ievainot savu ķermeni, darīt tam sāpes un caur sāpēm izdzīvot īstenību..? Es svīstu. Patiešām. Man vajag izslēgt dzinēju un atveldzēties klusumā – patīkamā laiskumā peldēties dzīvē. Tomēr es nemāku, bet gribu, jo man pieder jūtas, kuras izzinot, dvēsele pārdzimst no jauna. Jūtas ir mans cietoksnis, mans aizsargmūris, no akmeņiem celts un no dimantiem rotāts. Tas ir cietoksnis, kuru citreiz ir pārāk viegli ievainot, jo sardze nepilda visus savus darba noradījumus. Atlaist tādus, atlaist! (Ienāk grāfs, dzirdēdams pēdējo frāzi.)

Grāfs: Kurus vajag atlaist, Jūsu augstība?

Karalis: Visus!

Grāfs: (neizpratnē) Kā visus?

Karalis: Pavisam lēni un mierīgi, hops, un atlaist!

Grāfs: Jūsu augstība, atļaujiet iebilst, ka ...

Karalis: Neatļauju, šoreiz neatļauju! Es gribu, lai Jūs mazliet paklusētu, mīļais grāf! Kaut vienreiz par visām reizēm! Es tagad to vēlos un tas ir jāizpilda, jo es esmu karalis un mana griba ir pavēle! Pavēle..?! Ieklausieties klusumā, grāf!

Grāfs: Kur?

Karalis: Klu-su-mā.. Ai, grāf, es kļūstu vecs un manas prāta līnijas sāk duļķoties. Brīžam dzirdu balsis, kuras prasa manu padošanos, manu kapitulāciju, bet citreiz redzu eņģeļus, kuri, neko neteikdami, smaida un izstaro siltu un gaišu gaismu. Viņi gaida, uzticīgi gaida uz  manām iekšējām pārvērtībām..., gaida, kad es kļūšu par karali – sava nocietinājuma ķēniņu. Bet laiks iet, mākoņu virpuļi turpina griezties savā ikdienas dejā, nedomādami par pārmaiņu spektru. Viss plūsts un rotē, bet es sēžu savā rutinizētā pārklājumā. Baidos, pie velna, baidos atbrīvot savus spārnus un aizlidot visgaišākajā virzienā. Man pietrūkst spēka. Pārgurums no savas dvēseles izārdīšanas, pārgurums no tās atpakaļ-tamborēšanas un līmēšanas, jo vienmēr sanāk kolāža ar nosaukumu – neizprotamais haosa stāsts.

Grāfs: Jums vajag mazliet atpūsties, Jūsu augstība..

Karalis: Pateicos, grāfa kungs, pateicos... Bet ziniet, citreiz mani pārņem sajūta, ka dzīvojot, es kļūstu tīrāks un gaišāks. Varbūt esmu apslimis?

Grāfs: Es tūlīt pat aizsūtīšu pēc ārsta, Jūsu ekselence. Mums ir ļoti svarīga Jūsu veselība. Ar Jūsu atļauju. (Ātri aizskrien.)

Karalis: Nē, es nedomāju gan. Kāpēc, lai es tā vispār domātu? Savādi, ka domu plūsmas pilnībā nav izskaidrojamas. Tās it kā dzīvotu savu likten’s līniju, vadīdamās pēc kosmosa sūtītiem norādījumiem. Vai patiešām mans kronis ir tik skaists? Agrāk tas likās diez ko nepievilcīgs, smags un grūti nēsājams. Bet tagad? Tagad ir novērojama attīstība, jā, attīstība, kas parāda lietas citādākā gaismas asumā. Attīstība savā gara pasaulē, kas noved pie jūtu izprašanas, analizēšanas un skaidrības. (Pēc pauzes.) Jā, tagad es zinu, ko nozīmē talants! Vai tas nav jauki? Apzināties sevi un savus spēkus, apzināties iespējamās varbūtības teorijas, izskaidrot sev iespējamos augšupejas sižetus kā no citrona līdz pēdējam izspiest tajā esošo uzmundrinājuma dziru. Viens malks – tu esi glābts! Glābts no kārdinājuma, grēkiem, nepietiekamības. Tu kļūsti par Dieva tikko izlietu elpu, jaunu un nesamaitātu. (Ieskrien Grāfs.)

Grāfs: Pēc ārsta ir aizsūtīts, Jūsu Augstība. Kā Jūs jūtaties? Labāk vai sliktāk?

Karalis: Sadedzis, grāf, sadedzis, pārdedzis, izdedzis... Atcelt.

Grāfs: Ko atcelt?

Karalis: Šo nevajadzīgo un lieko izšķērdības operāciju.

Grāfs: Kā Jums labpatīkas, Jūsu ekselence.

Karalis: Vai tu tici, Karl, dzīves taisnīgumam?

Grāfs: Dzīve ir noteiktu likumu un normu forma, Frīdrih. Tava dzīve tiek noteikta jau iepriekš, tur, tur augšā, bet neviens nav aizliedzis to mainīt pēc saviem ieskatiem. Mainīt un uzlabot, padarīt to labāku un vērtīgāku, izjustāku un laimīgāku! Tu pats, Frīdrih, esi savas dzīves karalis. Tu pieņem lēmums, kas skar gan tevi, gan visus pārējos. Tautā ir ticība tavam valdīšanas laikam! Tauta tevi mīl un gaida...

Karalis (pārtrauc): Ticība vairojas kā uzlecošās saules siltie stari, kuri ar katru sekundi paliek ar vien siltāki un siltāki. Jauns sākums apdāvinātam cilvēkam, kurš vēlas sasnieg krietnību un pilnību. Es esmu dzīvs! Manī plūst jaunas un karstas asinis kā vilkaču nakts rūcieni kvēlākajā pilnmēness naktī. Vai bijušajiem karaļiem bija jauns atdzimšanas spēks, kas palīdzēja pildīt savu aicinājumu? Vai cilvēka sūtība ir līdz galam izprotama spēle, kurā ir gan zaudētāji, gan ieguvēji, Karl? Vai iegūt no sākuma nenozīmē kaut ko zaudēt? Esmu ieguvis gan kroni, gan varu, bet vara pār savu personību man paliek nesasniedzams  minējums. Esmu pazudis, bezgala pazudis.. Man vajag atelpu.. Mazu sprīdi pārdomām un jūtu sagremošanai. Pietiek, pie joda, vienreiz taču pietek būt par notekcaurules sistēmu...

Grāfs (cenšoties mainīt tematu): Pāriesim labāk pie šīs dienas plāna: 09:00 Jums ir jaunā karaļtērpa piemērīšana.

Karalis: Paldies.

Grāfs: 09:30 grāfiene Elizabete ielūdz Jūs uz savām mazbērna kristībām.

Karalis: Pateicos.

Grāfs: 11:00 Jums jāpiedalās ikgadējā olu mešanas paraugdemonstrējumā.

Karalis: Tencinos, atcelt.

Grāfs: 12:00 pie sevis Jūs atkal, jau neskaitāmo reizi, ielūdz  skaistā hercogiene Anna.

Karalis: Lai iet ratā, pārcelt.

Grāfs: 13:00 Jūsu augstībai ir paredzētas pusdienas ...

Karalis: Nē, nē, nē, nē... Pietiek, par smagu, pietiek..

Grāfs:  Jūsu augstība, nomierinieties! Es Jūs lūdzu! Atļaušos vēlreiz Jums atgādināt pāris svarīgākos karaļa ētikas punktus, kuri Jums ir jāpilda saistībā ar Jūsu statusu un doto karaļa zvērestu:

1.      Karalim vajadzētu dzīvot vienkāršu dzīvi, nevis nodoties tās greznībām. Piedevām Jums jābūt labām savaldīšanās spējām;

2.      Karalim nekad nevajadzētu sagraut dzīvi, atkārtoju – nekad! Kā arī viņam ir aizliegts krāpties, zagt un ekspluatēt citus, veikt laulības pārkāpumu, melot vai lietot apreibinošas vielas.

3.      Jums vajadzētu būt gatavam atdot visu savu personisko atbalstu, vārdu un reputāciju, pat savu dzīvi, cilvēku interešu dēļ, atkārtoju, cilvēku interešu dēļ..

Karalis: Jā, grāf, jā.... Vai šodien ir apžēlojamie?

Grāfs: Jā.

Karalis: Nolieciet tos uz galda, lūdzu. Jūs varat iet!

Grāfs: Jūsu Augstība!

Karalis: (lasa vēstules, tad tās komentē) Cilvēki, mīļie, labie, cilvēki, kaut jel Jūs biežāk atcerētos noglaudīt galvu savam bērnam. Noraut rokas tādiem, kuri to aizmirst, nevēlas vai uzskata to par apgrūtinājumu, smagu un nevēlamu nastu. Tik vien kā maza uzmanības pievēršana Dieva radītajam bērnam neprasa ne milzīgu laiku, ne kripatiņas intelekta. Jūs, vārgie, nespēcīgie un cietsirdīgie – ieslodzīt uz mūžu Jūs sirds dzelžos un iemest mīlestības, siltuma un cieņas kamerā.. Lai Jūs beidzot saprastu svarīgāko otra izpratnē un mīlestības sniegšanā. (Paņem nākamo vēstuli, izlasa un skaļi nolasa savu verdiktu.) Izraut mēles tiem, kuri nenovērtē mātes sniegtās rūpes un gādību. Tiem, kuri izliekas par gudrākiem un labākiem, tiem, kuri nespēj savaldīt savu valodu un nomelno citus sava pašlabuma gūšanai. Egoisti Jūs, vispatiesākie necilvēki. Man trūkst vārdu, lai Jums izteiktu savu KARALISKO nožēlu. Apžēlot Jūs nav manos spēkos. Piedodiet! No sākuma nožēlojiet paveikto un tad varēsim spriest tālāk Jūsu likteni, kuru izvēlējāties Jūs paši. Izvēle – lūk, vārds, kas izsaka gara būtību, patieso cilvēcisko rīcību. Nākamā! (Paņem trešo vēstuli.) Skauģi un bezgoži – tos visus varētu piekabināt ar knaģiem pie veļas striķa un izkaltēt sausus līdz bezsamaņai. Tos visus, kuri talantīgam cilvēkam nepaver ceļu un apskauž talanta spēku. Jo talants ir pārbaudījums, Dieva sniegtais un lolotais. Tā ir drosme un uzdrīkstēšanās, kuru vajag aptvert un pielietot. Jo talants var būt kā ūdens – nepieņemot to savās dzīlēs, tas var izgarot, pazust un vairs nekad, nekad neatgriezties. Drosme nozīmē darīt, izpaust un ticēt. Ticēt sev un paļauties uz talanta virzības instinktiem. Paļauties līdz galam, sevi pilnībā atdodot emociju rokās. Tāds, lūk, ir mans spriedums. Šodienai pietiks.. (Ienāk grāfs.)

Grāfs: Jums ir vēstules, Jūsu Augstība.

Karalis: No kā?

Grāfs: Jau piektā vēstule šonedēļ  no hercogienes Annas, un divas pārējās – no princeses Helēnas un princeses Šarlotes.

Karalis: Beidzot! Nolasiet, cienītais grāf, nolasiet skaļi!

Grāfs: Kuru?

Karalis: Visas, grāf, visas! Bet sāciet ar hercogienes mīlas dzirkstīm!

Grāfs (Atver vēstuli un sāk to lasīt skaļā balsī.)

Jūsu Karaliskā Augstība!

Rakstu Jums katru dienu, gaidu Jūs katru dienu, bet kā nedzird Jūsu maigo soļu takti pie manām namdurvīm, tā nedzird.. Kur Jūs esiet palicis, mans mīļais draugs? Kāpēc neatbildiet uz manām vēstulēm? Es uztraucos kā sieviete, protams, var uztraukties par vīrieti.. Katru dienu nēsāju Jūsu dāvināto zīda šalli un sapņoju par tikšanos ar Jums, sapņoju ar kārām acīm un degošu sirdi. Es alkstu dzirdēt atkal Jūsu samtaino balsi, redzēt Jūsu seju un izjust Jūsu siltos pieskārienus. Atbrauciet, pie manis, atbrauciet!

Jūsu uzticīgā un mīlošā lēdija,

Hercogiene Anna Spensere

Karalis: Cik skaisti! „Jūsu uzticīgā un mīlošā”.. Aizsūtiet hercogienei rozes – tikai tās novītušās! Gan jau viņa zinās, ko ar tām iesākt! Grāf, tagad nolasiet man princešu vēstules, es lūdzu Jūs, lasiet! Nelieciet man gaidīt!

Grāfs (atver un lasa princeses Helēnas vēstuli):

Jūsu karaliskā augstība!

Man ir tas gods paziņot Jums, ka drīzumā ieradīšos Jūsu rezidencē, lai plānotu savas kāzas ar hercogu Albertu! Mēs esam nolēmuši salaulāties manā dzimtenē, lai es beidzot oficiāli varētu kļūt par hercogieni Helēnu!

Jūsu jaunākā princese,

Helēna.

Karalis: Ko tikai mīlestības vārdā nav gatava darīt princese Hēlēna, mīļo, grāf!

Grāfs: Jūs taču zināt, ka viņai ir nevaldāms raksturs. Ja viņas galvā kaut kas ir iešāvies, tad nekas nespēs to atturēt.

Karalis: Jūs tā domājat?

 Grāfs: Tas ir pierādījies ne vienu vien reizi, jo viņa ir impulsīva, emocionāla un neparedzama, bet tai pašā laikā maiga, smalka un ievainojama.

Karalis: Jūs viņu mīlat?

Grāfs (apmulsis): Kādēļ tā jautājat?

Karalis: Tādēļ, ka Jūsu vārdi liek par to manīt. Vai man nav taisnība?

Grāfs: Mīlu.. un iekāroju..., bet viņa mīl hercogu Albertu. Vēstulē bija skaidri rakstīts, ka viņa brauc uz šejieni, lai kļūtu par hercogieni..

Karalis: To es nesaprotu. Kāpēc, viņa tik izmisīgi vēlas kļūt par hercogieni, ja viņa var kļūt par visas manas karaļvalsts karalieni?

Grāfs: Varbūt mīlestība ir stiprāka par titulu? Kā nekā – tas prasa lielu atbildību un darbu!

Karalis: Tas Helēnā vienmēr ir pietrūcis.., tāpat kā viņas mātei, kuras impulsivitāte noveda pie viņas nāves..

Grāfs: Jūsu Augstība, nevajag, lūdzu, par to atkal runāt.. Karalienes nāve visiem bija smags un neparedzēts trieciens..

Karalis: Nevajadzēja man toreiz viņu laist uz ....

Grāfs (pārtraucot): Bet tagad nolasīšu Jums vēstuli no princeses Šarlotes!

 Jūsu karaliskā ekselence!

Šajos plašajos un man nepazīstamajos  laukos, un nemitīgajās stundās karietē no vienas vietas uz otru, esmu daudz domājusi par sevi un savu dzīvi! Protams, neizpalika domas arī par Jūsu piedāvājumu un ar pilnīgu pārliecību varu paziņot Jums, ka esmu gatava! Drīzumā būšu Jūsu rezidencē un ar nepacietību gaidu mūsu sarunu!

Jūsu mīlošā princese,

Šarlote!

Karalis: Vismaz kāda iepriecinoša vēsts!

Grāfs: Kam ir gatava princese Šarlote?

Karalis: Visam savs laiks, grāf! Visam savs laiks.. (Karalis aiziet.)

Grāfs (Karalim aizejot): Visam savs laiks? Bet laika nemaz nav. Viņas abas drīz būs šeit. ABAS!

Karalis (aiz skatuves): Lieciet sagatavot ratus, grāf!

Grāfs: Kā teiksiet, Jūsu ekselence! Kā teiksiet..

2.      aina

(Karaļa Frīdriha rati saulē mirdz kā apzeltīti laulību gredzeni. Ceļš līdz hercogienes Annas Spenseres savrupmājai ir gluds un patīkams braukšanai. Abās ceļa malās slejas diži jaukto sugu koki, kuru galotnes ir spicas, kuplas un kuri cenšas aizsniegt debess zilās āres un saules siltos vaigu kaulus. Pati māja ir uzcelta skaistākajā un auglīgākajā zemes nostūrī, par ko liecina arī visdažādākie stādījumi mājas priekšpusē un milzīgais dārzs mājas aizmugurējā daļā.)

Anna Spensere (sniedzot Karalim roku): Esiet sveicināts, Jūsu Augstība!

Karalis (skūpstot roku): Laba diena Jūsu mājās!

Anna Spensere: Kā atbraucāt?

Karalis: Pateicos, kā redzat, veiksmīgi esmu nonācis galā.

Anna Spensere: Jā, par to man ir  liels prieks, Jūsu Augstība!

Karalis: Jūs sakāt?

Anna Spensere: Bet, protams! Nekas nav svarīgāks par mūsu valsts Karaļa drošību un labsajūtu!

Karalis: Viedi vārdi, viedi vārdi. Tas Jums.

Anna Spensere (sajūsmināta): Šoreiz vismaz dzīvas un smaržīgas! Jūs man glaimojat, Jūsu Augstība! Ak, kā glaimojat!

Karalis: Es atvainojos par pēdējo reizi. Tur sanāca maza neizpratne..

Anna Spensere: Viss kārtībā, viss kārtībā. Es ar tām parunājos, uzfrišināju un sadziedēju tik tālu, ka tās man no jauna atvēra savas novītušās galviņas un sāka ziedēt vienā ziedēšanā.

Karalis: Man prieks, Hercogiene Anna Spensere.

Anna Spensere: Anna, vienkārši, Anna. Jūs drīkstat mani saukt manā vārdā, Jūsu Augstība, jo tā titula blakus esamība mani sāk nomocīt un nogurdināt..

Karalis: Jā, saprotu..,saprotu.. Un Jūs arī, Anna, lūdzu sauciet mani manā vārdā.

Anna Spensere: Labi, Frīdrih. Vai ienāksiet manā mājā uz tasi tējas?

Karalis: Tas būtu jauki. (Abi ieiet iekšā, kur valda izsmalcināta gaume un sievišķīgi praktiskais izkārtojums. Tējas dzeršanai viss sagatavots jau iepriekš.)

Anna Spensere: Lūdzu, sēdieties, Frīdrih. (Anna pasniedz Karalim tēju.)

Karalis: Pateicos. Kur tad Jūsu kalpones?

Anna Spensere (mazliet samulsusi): Dažas ir augšā un uzkopj otro stāvu, bet dažas ir dārzā – aizsūtīju tās pēc svaigām rozēm manai viesistabai..

Karalis: Bet Jūsu rozes izskatās kā nesen ieliktas vāzē!

Anna Spensere: Jā, bet man patīk tikko griezto rožu smarža. (Mainot tematu.) Kad ieradīsies Jūsu meitas?

Karalis: Jau pavisam drīz, pavisam drīz.

Anna Spensere: Jūs droši vien esat ļoti sajūsmināts?

Karalis: Protams! Es viņas neesmu redzējis jau sešus mēnešus.. Un šie mēneši tika pavadīti vientulības smacējošās rokās, bez jebkādas prieka esamības, bez jebkādas līksmības sirdī.

Anna Spensere: Bet Jūs jau pats, mīļo Frīdrih, noslēdzāties no visa un visiem – nekas nespēja Jūs iepriecināt. Ciemos Jūs arī braucāt reti jo reti, kaut gan es Jūs katru reizi aicināju un aicināju. Un laiku jau Jums centās kavēt arī Grāfa kungs!

Karalis: Tas gan, viņš centās, cik spēja.

Anna Spensere: Bet diez ko labi viņam nesanāca?

Karalis: Tiesa, nesanāca gan.. Bet vaina jau nebija Grāfā, bet gan manī pašā.. Sievas negaidītās bēres, abu manu meitu tūlītēja aizbraukšana pēc viņām, abu atsacīšanās no troņa – iedzina mani sērpilnās skumjās un neizpratnē par tālāk notiekošo..

Anna Spensere: Bet Jūsu dzīve turpinās..

Karalis: Kaut kā jau turpinās – lēnā un samazinātā rakursā..

Anna Spensere: Tas arī ir sākums, kaut vai neliels, tomēr sākums, lai līstu ārā no savas aizsargčaulas un pievērstos pie saviem pienākumiem pret valsti un tās cilvēkiem.

Karalis: Mana tauta ir vāja, ja karalis ir vājš..

Anna Spensere: Jūsu tauta Jūs mīl. Tas ir pats svarīgakais!

Karalis: Šī mīlestība mani vairs nespēj iedvesmot.. Vai arī vienkārši man trūkst spēka ticēt tai..

Anna Spensere: Jums ir jāiziet laukā no savas mājas,lai redzētu un sajustu savas tautas mīlestību pret Jums, jo tā ilgojas – ilgojas pēc sava Karaļa, tā iedvesmas, motivācijas un ticību tajos.

Karalis: Kā Jūs to varat zināt?

Anna Spensere: Es taču arī esmu kāda daļa no tautas. Bez sava titula es būtu tikai un vienkārši Anna Spensere, kura gaidītu savu Karali atkal atgriežamies pie darba.

Karalis: Jā, šie titula uzspiestie zīmogi... kā melni darvas pleķi ieguļas uz tavas sejas un visi no tevis kaut ko gaida un gaida... Bet citreiz pienāk tāda diena, ka tu vairs neko nevari viņiem dot.., jo es taču arī esmu kāda daļa no tautas..

Anna Spensere: Bet tur neko mēs nevaram padarīt, Jūsu Augstība! Jūs esat dzimis tādā ģimenē un Jūsu ģimenes statuss automātiski uzliek Jums šo titula zīmi.

Karalis: Jūsu Augstība. Jūsu Augstība! Jūsu Augstība?


Artūrs M_ 
@2013

 

http://www.entrepreneur.com/article/228107