Karaliskā Titula Izvēle (1.cēliens)
KARALISKĀ TITULA IZVĒLE
1.
cēliens
1. aina
(Telpā
ienāk grāfs, turēdams rokās sudraba svečturi, kurš vēlāk tiek novietots uz
galda. Grāfs lēnām aizšķiļ kamīna lielo sērkociņu, lai aizdedzinātu sveces.
Griestos paceļas trauksmaini sērkociņa dūmi.)
Grāfs: Diena,
atkal jauna diena.. Jau trešo mēnesi katra diena velkas kā mūžībā aizmirsts
Dieva nostūris. Viens un tas pats, viens un tas pats....(Ienāk karalis, pārtraukdams grāfa skaļo domāšanu.) Labrīt, Jūsu
Augstība!
Karalis: (pusaizmidzis, iegrimis sevī kā jau pēdējos
mēnešos.) Aha, Jums tāpat, cienītais, grāf. (Nožāvājas.)
Grāfs: Kafija
un kruasāns, Jūsu Karaliskā Augstība.
Karalis:
Paldies, jā.
Grāfs: Vai
Jūsu augstība labi gulēja?
Karalis: (ar pilnu muti) Pateicos, nē.
Grāfs: Vai
Jums atkal rādījās murgi, Jūsu Augstība?
Karalis:
Tencinos, jā.
Grāfs: Vai
vēl piena, Jūsu augstība?
Karalis: Kur?
Grāfs:
Kafijā, Jūsu Augstība!
Karalis: Esiet
tik laipns, grāf!
Grāfs: Vai ir
vēl kādas vēlmes, Jūsu augstība?
Karalis: Jūs
varat būt brīvs.
Grāfs: Ar
Jūsu atļauju.
Karalis
(turpina ēst kruasātu,ieturot ilgu klusuma
brīdi): Mazlietotā pārklājuma sajūta sašķel manu ķermeni un garu divās
nevienmērīgās puslodēs, no kurām es cenšos izvairīties. Trīsas pārņem manas
rokas, delnas, pirkstus – es jūtu, ka tūlīt,
tūlīt es sākšu sadalīties. Lēnām un pamazām
satricinājums pārņems manas vēnas, kuras ir aptraipītas ar sažuvušām kultūras
paliekām. Man slāpst. Ļoti. Mazliet kārstās kafijas spēs atvērt manas iemigušās
poras. Āaaaaa. Karsts. Kāpēc tā vajag darīt ar sevi? Bet kā gan citādāk? Kā gan
citādāk, ja ne ievainot savu ķermeni, darīt tam sāpes un caur sāpēm izdzīvot
īstenību..? Es svīstu. Patiešām. Man vajag izslēgt dzinēju un atveldzēties
klusumā – patīkamā laiskumā peldēties dzīvē. Tomēr es nemāku, bet gribu, jo man
pieder jūtas, kuras izzinot, dvēsele pārdzimst no jauna. Jūtas ir mans
cietoksnis, mans aizsargmūris, no akmeņiem celts un no dimantiem rotāts. Tas ir
cietoksnis, kuru citreiz ir pārāk viegli ievainot, jo sardze nepilda visus
savus darba noradījumus. Atlaist tādus, atlaist! (Ienāk grāfs, dzirdēdams pēdējo frāzi.)
Grāfs: Kurus
vajag atlaist, Jūsu augstība?
Karalis: Visus!
Grāfs: (neizpratnē) Kā visus?
Karalis: Pavisam
lēni un mierīgi, hops, un atlaist!
Grāfs: Jūsu
augstība, atļaujiet iebilst, ka ...
Karalis:
Neatļauju, šoreiz neatļauju! Es gribu, lai Jūs mazliet paklusētu, mīļais grāf! Kaut
vienreiz par visām reizēm! Es tagad to vēlos un tas ir jāizpilda, jo es esmu karalis
un mana griba ir pavēle! Pavēle..?! Ieklausieties klusumā, grāf!
Grāfs: Kur?
Karalis:
Klu-su-mā.. Ai, grāf, es kļūstu vecs un manas prāta līnijas sāk duļķoties.
Brīžam dzirdu balsis, kuras prasa manu padošanos, manu kapitulāciju, bet
citreiz redzu eņģeļus, kuri, neko neteikdami, smaida un izstaro siltu un gaišu
gaismu. Viņi gaida, uzticīgi gaida uz
manām iekšējām pārvērtībām..., gaida, kad es kļūšu par karali – sava
nocietinājuma ķēniņu. Bet laiks iet, mākoņu virpuļi turpina griezties savā
ikdienas dejā, nedomādami par pārmaiņu spektru. Viss plūsts un rotē, bet es
sēžu savā rutinizētā pārklājumā. Baidos, pie velna, baidos atbrīvot savus
spārnus un aizlidot visgaišākajā virzienā. Man pietrūkst spēka. Pārgurums no
savas dvēseles izārdīšanas, pārgurums no tās atpakaļ-tamborēšanas un līmēšanas,
jo vienmēr sanāk kolāža ar nosaukumu – neizprotamais haosa stāsts.
Grāfs: Jums
vajag mazliet atpūsties, Jūsu augstība..
Karalis:
Pateicos, grāfa kungs, pateicos... Bet ziniet, citreiz mani pārņem sajūta, ka
dzīvojot, es kļūstu tīrāks un gaišāks. Varbūt esmu apslimis?
Grāfs: Es
tūlīt pat aizsūtīšu pēc ārsta, Jūsu ekselence. Mums ir ļoti svarīga Jūsu
veselība. Ar Jūsu atļauju. (Ātri
aizskrien.)
Karalis: Nē, es
nedomāju gan. Kāpēc, lai es tā vispār domātu? Savādi, ka domu plūsmas pilnībā
nav izskaidrojamas. Tās it kā dzīvotu savu likten’s līniju, vadīdamās pēc
kosmosa sūtītiem norādījumiem. Vai patiešām mans kronis ir tik skaists? Agrāk
tas likās diez ko nepievilcīgs, smags un grūti nēsājams. Bet tagad? Tagad ir
novērojama attīstība, jā, attīstība, kas parāda lietas citādākā gaismas asumā.
Attīstība savā gara pasaulē, kas noved pie jūtu izprašanas, analizēšanas un
skaidrības. (Pēc pauzes.) Jā, tagad es zinu, ko nozīmē talants! Vai
tas nav jauki? Apzināties sevi un savus spēkus, apzināties iespējamās
varbūtības teorijas, izskaidrot sev iespējamos augšupejas sižetus kā no citrona
līdz pēdējam izspiest tajā esošo uzmundrinājuma dziru. Viens malks – tu esi
glābts! Glābts no kārdinājuma, grēkiem, nepietiekamības. Tu kļūsti par Dieva
tikko izlietu elpu, jaunu un nesamaitātu. (Ieskrien
Grāfs.)
Grāfs: Pēc ārsta ir aizsūtīts, Jūsu Augstība. Kā Jūs jūtaties?
Labāk vai sliktāk?
Karalis: Sadedzis,
grāf, sadedzis, pārdedzis, izdedzis... Atcelt.
Grāfs: Ko atcelt?
Karalis: Šo nevajadzīgo un lieko izšķērdības operāciju.
Grāfs: Kā Jums labpatīkas,
Jūsu ekselence.
Karalis: Vai
tu tici, Karl, dzīves taisnīgumam?
Grāfs: Dzīve
ir noteiktu likumu un normu forma, Frīdrih. Tava dzīve tiek noteikta jau
iepriekš, tur, tur augšā, bet neviens nav aizliedzis to mainīt pēc saviem
ieskatiem. Mainīt un uzlabot, padarīt to labāku un vērtīgāku, izjustāku un
laimīgāku! Tu pats, Frīdrih, esi savas dzīves karalis. Tu pieņem lēmums, kas
skar gan tevi, gan visus pārējos. Tautā ir ticība tavam valdīšanas laikam!
Tauta tevi mīl un gaida...
Karalis
(pārtrauc): Ticība vairojas kā uzlecošās saules siltie stari, kuri ar katru
sekundi paliek ar vien siltāki un siltāki. Jauns sākums apdāvinātam cilvēkam,
kurš vēlas sasnieg krietnību un pilnību. Es esmu dzīvs! Manī plūst jaunas un
karstas asinis kā vilkaču nakts rūcieni kvēlākajā pilnmēness naktī. Vai bijušajiem
karaļiem bija jauns atdzimšanas spēks, kas palīdzēja pildīt savu aicinājumu?
Vai cilvēka sūtība ir līdz galam izprotama spēle, kurā ir gan zaudētāji, gan
ieguvēji, Karl? Vai iegūt no sākuma nenozīmē kaut ko zaudēt? Esmu ieguvis gan
kroni, gan varu, bet vara pār savu personību man paliek nesasniedzams minējums. Esmu pazudis, bezgala pazudis.. Man
vajag atelpu.. Mazu sprīdi pārdomām un jūtu sagremošanai. Pietiek, pie joda,
vienreiz taču pietek būt par notekcaurules sistēmu...
Grāfs (cenšoties mainīt tematu): Pāriesim labāk
pie šīs dienas plāna: 09:00 Jums ir jaunā karaļtērpa piemērīšana.
Karalis:
Paldies.
Grāfs: 09:30
grāfiene Elizabete ielūdz Jūs uz savām mazbērna kristībām.
Karalis:
Pateicos.
Grāfs: 11:00
Jums jāpiedalās ikgadējā olu mešanas paraugdemonstrējumā.
Karalis:
Tencinos, atcelt.
Grāfs: 12:00
pie sevis Jūs atkal, jau neskaitāmo reizi, ielūdz skaistā hercogiene Anna.
Karalis: Lai
iet ratā, pārcelt.
Grāfs: 13:00
Jūsu augstībai ir paredzētas pusdienas ...
Karalis: Nē,
nē, nē, nē... Pietiek, par smagu, pietiek..
Grāfs: Jūsu augstība, nomierinieties! Es Jūs lūdzu!
Atļaušos vēlreiz Jums atgādināt pāris svarīgākos karaļa ētikas punktus, kuri
Jums ir jāpilda saistībā ar Jūsu statusu un doto karaļa zvērestu:
1.
Karalim vajadzētu dzīvot vienkāršu dzīvi, nevis
nodoties tās greznībām. Piedevām Jums jābūt labām savaldīšanās spējām;
2.
Karalim nekad nevajadzētu sagraut dzīvi, atkārtoju –
nekad! Kā arī viņam ir aizliegts krāpties, zagt un ekspluatēt citus, veikt
laulības pārkāpumu, melot vai lietot apreibinošas vielas.
3. Jums vajadzētu
būt gatavam atdot visu savu personisko atbalstu, vārdu un reputāciju, pat savu
dzīvi, cilvēku interešu dēļ, atkārtoju, cilvēku interešu dēļ..
Karalis: Jā,
grāf, jā.... Vai šodien ir apžēlojamie?
Grāfs: Jā.
Karalis:
Nolieciet tos uz galda, lūdzu. Jūs varat iet!
Grāfs: Jūsu
Augstība!
Karalis: (lasa vēstules, tad tās komentē) Cilvēki,
mīļie, labie, cilvēki, kaut jel Jūs biežāk atcerētos noglaudīt galvu savam
bērnam. Noraut rokas tādiem, kuri to aizmirst, nevēlas vai uzskata to par apgrūtinājumu,
smagu un nevēlamu nastu. Tik vien kā maza uzmanības pievēršana Dieva radītajam
bērnam neprasa ne milzīgu laiku, ne kripatiņas intelekta. Jūs, vārgie,
nespēcīgie un cietsirdīgie – ieslodzīt uz mūžu Jūs sirds dzelžos un iemest
mīlestības, siltuma un cieņas kamerā.. Lai Jūs beidzot saprastu svarīgāko otra
izpratnē un mīlestības sniegšanā. (Paņem
nākamo vēstuli, izlasa un skaļi nolasa savu verdiktu.) Izraut mēles tiem,
kuri nenovērtē mātes sniegtās rūpes un gādību. Tiem, kuri izliekas par
gudrākiem un labākiem, tiem, kuri nespēj savaldīt savu valodu un nomelno citus
sava pašlabuma gūšanai. Egoisti Jūs, vispatiesākie necilvēki. Man trūkst vārdu,
lai Jums izteiktu savu KARALISKO nožēlu. Apžēlot Jūs nav manos spēkos.
Piedodiet! No sākuma nožēlojiet paveikto un tad varēsim spriest tālāk Jūsu
likteni, kuru izvēlējāties Jūs paši. Izvēle – lūk, vārds, kas izsaka gara
būtību, patieso cilvēcisko rīcību. Nākamā! (Paņem
trešo vēstuli.) Skauģi un bezgoži – tos visus varētu piekabināt ar knaģiem
pie veļas striķa un izkaltēt sausus līdz bezsamaņai. Tos visus, kuri talantīgam
cilvēkam nepaver ceļu un apskauž talanta spēku. Jo talants ir pārbaudījums,
Dieva sniegtais un lolotais. Tā ir drosme un uzdrīkstēšanās, kuru vajag aptvert
un pielietot. Jo talants var būt kā ūdens – nepieņemot to savās dzīlēs, tas var
izgarot, pazust un vairs nekad, nekad neatgriezties. Drosme nozīmē darīt,
izpaust un ticēt. Ticēt sev un paļauties uz talanta virzības instinktiem.
Paļauties līdz galam, sevi pilnībā atdodot emociju rokās. Tāds, lūk, ir mans
spriedums. Šodienai pietiks.. (Ienāk
grāfs.)
Grāfs: Jums
ir vēstules, Jūsu Augstība.
Karalis: No kā?
Grāfs: Jau
piektā vēstule šonedēļ no hercogienes
Annas, un divas pārējās – no princeses Helēnas un princeses Šarlotes.
Karalis:
Beidzot! Nolasiet, cienītais grāf, nolasiet skaļi!
Grāfs: Kuru?
Karalis: Visas,
grāf, visas! Bet sāciet ar hercogienes mīlas dzirkstīm!
Grāfs (Atver vēstuli un sāk to lasīt skaļā balsī.)
Jūsu Karaliskā Augstība!
Rakstu Jums katru dienu, gaidu Jūs katru dienu,
bet kā nedzird Jūsu maigo soļu takti pie manām namdurvīm, tā nedzird.. Kur Jūs
esiet palicis, mans mīļais draugs? Kāpēc neatbildiet uz manām vēstulēm? Es
uztraucos kā sieviete, protams, var uztraukties par vīrieti.. Katru dienu
nēsāju Jūsu dāvināto zīda šalli un sapņoju par tikšanos ar Jums, sapņoju ar
kārām acīm un degošu sirdi. Es alkstu dzirdēt atkal Jūsu samtaino balsi, redzēt
Jūsu seju un izjust Jūsu siltos pieskārienus. Atbrauciet, pie manis,
atbrauciet!
Jūsu uzticīgā un mīlošā lēdija,
Hercogiene Anna Spensere
Karalis: Cik
skaisti! „Jūsu uzticīgā un mīlošā”.. Aizsūtiet hercogienei rozes – tikai tās
novītušās! Gan jau viņa zinās, ko ar tām iesākt! Grāf, tagad nolasiet man
princešu vēstules, es lūdzu Jūs, lasiet! Nelieciet man gaidīt!
Grāfs (atver un lasa princeses Helēnas vēstuli):
Jūsu
karaliskā augstība!
Man ir tas gods paziņot Jums, ka drīzumā
ieradīšos Jūsu rezidencē, lai plānotu savas kāzas ar hercogu Albertu! Mēs esam
nolēmuši salaulāties manā dzimtenē, lai es beidzot oficiāli varētu kļūt par
hercogieni Helēnu!
Jūsu jaunākā princese,
Helēna.
Karalis: Ko
tikai mīlestības vārdā nav gatava darīt princese Hēlēna, mīļo, grāf!
Grāfs: Jūs
taču zināt, ka viņai ir nevaldāms raksturs. Ja viņas galvā kaut kas ir
iešāvies, tad nekas nespēs to atturēt.
Karalis:
Jūs
tā domājat?
Grāfs: Tas ir pierādījies ne vienu
vien reizi, jo viņa ir impulsīva, emocionāla un neparedzama, bet tai pašā laikā
maiga, smalka un ievainojama.
Karalis:
Jūs
viņu mīlat?
Grāfs (apmulsis): Kādēļ tā jautājat?
Karalis:
Tādēļ,
ka Jūsu vārdi liek par to manīt. Vai man nav taisnība?
Grāfs: Mīlu..
un iekāroju..., bet viņa mīl hercogu Albertu. Vēstulē bija skaidri rakstīts, ka
viņa brauc uz šejieni, lai kļūtu par hercogieni..
Karalis:
To
es nesaprotu. Kāpēc, viņa tik izmisīgi vēlas kļūt par hercogieni, ja viņa var
kļūt par visas manas karaļvalsts karalieni?
Grāfs: Varbūt
mīlestība ir stiprāka par titulu? Kā nekā – tas prasa lielu atbildību un darbu!
Karalis:
Tas
Helēnā vienmēr ir pietrūcis.., tāpat kā viņas mātei, kuras impulsivitāte noveda
pie viņas nāves..
Grāfs: Jūsu
Augstība, nevajag, lūdzu, par to atkal runāt.. Karalienes nāve visiem bija
smags un neparedzēts trieciens..
Karalis:
Nevajadzēja
man toreiz viņu laist uz ....
Grāfs (pārtraucot): Bet tagad nolasīšu Jums
vēstuli no princeses Šarlotes!
Jūsu
karaliskā ekselence!
Šajos plašajos un man nepazīstamajos laukos, un nemitīgajās stundās karietē no
vienas vietas uz otru, esmu daudz domājusi par sevi un savu dzīvi! Protams,
neizpalika domas arī par Jūsu piedāvājumu un ar pilnīgu pārliecību varu paziņot
Jums, ka esmu gatava! Drīzumā būšu Jūsu rezidencē un ar nepacietību gaidu mūsu
sarunu!
Jūsu mīlošā princese,
Šarlote!
Karalis: Vismaz
kāda iepriecinoša vēsts!
Grāfs: Kam ir
gatava princese Šarlote?
Karalis: Visam
savs laiks, grāf! Visam savs laiks.. (Karalis
aiziet.)
Grāfs (Karalim aizejot): Visam savs laiks? Bet laika nemaz nav. Viņas abas drīz būs šeit.
ABAS!
Karalis (aiz skatuves): Lieciet sagatavot ratus,
grāf!
Grāfs: Kā
teiksiet, Jūsu ekselence! Kā teiksiet..
2.
aina
(Karaļa Frīdriha rati saulē mirdz kā apzeltīti laulību
gredzeni. Ceļš līdz hercogienes Annas Spenseres savrupmājai ir gluds un
patīkams braukšanai. Abās ceļa malās slejas diži jaukto sugu koki, kuru
galotnes ir spicas, kuplas un kuri cenšas aizsniegt debess zilās āres un saules
siltos vaigu kaulus. Pati māja ir uzcelta skaistākajā un auglīgākajā zemes
nostūrī, par ko liecina arī visdažādākie stādījumi mājas priekšpusē un
milzīgais dārzs mājas aizmugurējā daļā.)
Anna Spensere (sniedzot Karalim roku): Esiet sveicināts, Jūsu Augstība!
Karalis (skūpstot roku): Laba
diena Jūsu mājās!
Anna Spensere: Kā
atbraucāt?
Karalis: Pateicos, kā redzat,
veiksmīgi esmu nonācis galā.
Anna Spensere: Jā,
par to man ir liels prieks, Jūsu
Augstība!
Karalis: Jūs
sakāt?
Anna Spensere: Bet,
protams! Nekas nav svarīgāks par mūsu valsts Karaļa drošību un labsajūtu!
Karalis: Viedi
vārdi, viedi vārdi. Tas Jums.
Anna Spensere (sajūsmināta): Šoreiz
vismaz dzīvas un smaržīgas! Jūs man glaimojat, Jūsu Augstība! Ak, kā glaimojat!
Karalis: Es
atvainojos par pēdējo reizi. Tur sanāca maza neizpratne..
Anna Spensere: Viss
kārtībā, viss kārtībā. Es ar tām parunājos, uzfrišināju un sadziedēju tik tālu,
ka tās man no jauna atvēra savas novītušās galviņas un sāka ziedēt vienā
ziedēšanā.
Karalis: Man
prieks, Hercogiene Anna Spensere.
Anna Spensere:
Anna, vienkārši, Anna. Jūs drīkstat mani saukt manā vārdā, Jūsu Augstība, jo tā
titula blakus esamība mani sāk nomocīt un nogurdināt..
Karalis: Jā,
saprotu..,saprotu.. Un Jūs arī, Anna, lūdzu sauciet mani manā vārdā.
Anna Spensere: Labi,
Frīdrih. Vai ienāksiet manā mājā uz tasi tējas?
Karalis: Tas
būtu jauki. (Abi ieiet iekšā, kur valda izsmalcināta gaume un sievišķīgi
praktiskais izkārtojums. Tējas dzeršanai viss sagatavots jau iepriekš.)
Anna Spensere: Lūdzu,
sēdieties, Frīdrih. (Anna pasniedz
Karalim tēju.)
Karalis: Pateicos.
Kur tad Jūsu kalpones?
Anna Spensere (mazliet samulsusi): Dažas
ir augšā un uzkopj otro stāvu, bet dažas ir dārzā – aizsūtīju tās pēc svaigām
rozēm manai viesistabai..
Karalis: Bet
Jūsu rozes izskatās kā nesen ieliktas vāzē!
Anna Spensere: Jā,
bet man patīk tikko griezto rožu smarža. (Mainot
tematu.) Kad ieradīsies Jūsu meitas?
Karalis: Jau
pavisam drīz, pavisam drīz.
Anna Spensere: Jūs
droši vien esat ļoti sajūsmināts?
Karalis: Protams!
Es viņas neesmu redzējis jau sešus mēnešus.. Un šie mēneši tika pavadīti vientulības
smacējošās rokās, bez jebkādas prieka esamības, bez jebkādas līksmības sirdī.
Anna Spensere: Bet
Jūs jau pats, mīļo Frīdrih, noslēdzāties no visa un visiem – nekas nespēja Jūs
iepriecināt. Ciemos Jūs arī braucāt reti jo reti, kaut gan es Jūs katru reizi
aicināju un aicināju. Un laiku jau Jums centās kavēt arī Grāfa kungs!
Karalis: Tas
gan, viņš centās, cik spēja.
Anna Spensere: Bet
diez ko labi viņam nesanāca?
Karalis: Tiesa,
nesanāca gan.. Bet vaina jau nebija Grāfā, bet gan manī pašā.. Sievas
negaidītās bēres, abu manu meitu tūlītēja aizbraukšana pēc viņām, abu
atsacīšanās no troņa – iedzina mani sērpilnās skumjās un neizpratnē par tālāk
notiekošo..
Anna Spensere: Bet
Jūsu dzīve turpinās..
Karalis: Kaut
kā jau turpinās – lēnā un samazinātā rakursā..
Anna Spensere: Tas
arī ir sākums, kaut vai neliels, tomēr sākums, lai līstu ārā no savas
aizsargčaulas un pievērstos pie saviem pienākumiem pret valsti un tās
cilvēkiem.
Karalis: Mana
tauta ir vāja, ja karalis ir vājš..
Anna Spensere: Jūsu
tauta Jūs mīl. Tas ir pats svarīgakais!
Karalis: Šī
mīlestība mani vairs nespēj iedvesmot.. Vai arī vienkārši man trūkst spēka
ticēt tai..
Anna Spensere: Jums
ir jāiziet laukā no savas mājas,lai redzētu un sajustu savas tautas mīlestību
pret Jums, jo tā ilgojas – ilgojas pēc sava Karaļa, tā iedvesmas, motivācijas
un ticību tajos.
Karalis: Kā
Jūs to varat zināt?
Anna Spensere: Es
taču arī esmu kāda daļa no tautas.
Bez sava titula es būtu tikai un vienkārši Anna Spensere, kura gaidītu savu Karali
atkal atgriežamies pie darba.
Karalis: Jā,
šie titula uzspiestie zīmogi... kā melni darvas pleķi ieguļas uz tavas sejas un
visi no tevis kaut ko gaida un gaida... Bet citreiz pienāk tāda diena, ka tu
vairs neko nevari viņiem dot.., jo es taču arī esmu kāda daļa no tautas..
Anna Spensere: Bet
tur neko mēs nevaram padarīt, Jūsu Augstība! Jūs esat dzimis tādā ģimenē un
Jūsu ģimenes statuss automātiski uzliek Jums šo titula zīmi.
Vai Jūs sarakstījāt arī lugu "Atmiņu sprosts" ?
AtbildētDzēstJā!
Dzēst