Artūrs M_

Brīžiem tu nesaproti, kā mainās tava iekšējā sirds, kā mainās tās pulsācijas ritmi un amplitūdas sitieni pakrūtē. Citreiz tev liekas, ka pasaule griežas citā virzienā, nekā ikdienā esi pieradusi. Tas mulsina. Tas satricina. Tas rada neizpratni. Varbūt tava sirds reaģē pārak jūtīgi uz apkārtējiem impulsiem? Varbūt tā nespēj noenkuroties ledus aukstajā pilī un kļūt par tās kalponi, jo tā vēlas būt īsta. Tā pati vēlas pulsēt un just tik spēcīgi, cik ir tās spēkos. Viņai nepietiek tikai ar pašas ritmisko dzīvi, jo tā viņai ir pliekana. Tā izmanto tevi kā starpnieku, lai apmierinātu savas vēlmes just vēl spēcīgāk, intensīvāk, patiesāk un kristalizētāk. Bet tu kā sajūtu starpnieks esi arī savas sirds vadonis. Tu vari liegt tai just to, ko nevēlies. Tu vari sniegt viņai tik daudz, cik tai nepieciešams. Tu vari kļūt par savas sirds sajūtu filtrētaju. Tu vari kļūt par bezjūtīgu marioneti pati savās apātiskajās nojausmās. Bet zini, sirds tomēr nepakļausies tevis radītajiem filtriem vai šķ

Tikai elpa, viena elpa Silda padebešus sārtos Tikai zeme, viena zeme Pārtop ziemas sniegos baltos Tikai soļi, klusi soļi Zib gar ietves ceļa malu Tika ēna, viena ēna Pieliek mūsu sapņiem galu Artūrs M_ http://freewalls.org/wallpaper/face-girl-profile-color-triangle-surrealism/

Iekaltas pieres akmenī Iesprūst dziļā bezdibenī Kā strupceļā iemaldījies vējš Tas griež un griež   Artūrs M_ http://goperu.about.com/od/picturesofperu/ss/Kuelap-Fortress-Photo-Gallery_6.htm

Kvēlajā nakts tumsā mani soļi gruzd, Tik slideni un skaļi tie klusumā pukst, Bez vārdiem, bez teikumiem uz priekšu rit, Līdz attapsies ķermenis agrumā rīt. Artūrs M_ http://cauldronsandcupcakes.com/2012/04/09/what-to-do-when-you-dont-know-where-youre-going/

Manās acīs atdusas vientulība, kura sīc pēc kārtējās asaras. Tik vien kā pēc mazas piles caurspīdīgā šķidruma. Laiks apstājas, bet sirdspuksti bango kā vētrā iekļuvis kuģis. Pielietās acis izmisīgajā sejā duļķojas un kņud. Vai tā ir apātija? Vibrē ķermenis un pirkstu gali sāk svīst, nedzirdot apkārtējo cilvēku skaldošās balsis. Tās nogurdina un smacē manus patiesos kārdinājumus. Kā būs? Nevar pazaudēt kontroli kā bezvērtīgu un senlaicīgu krāmu. Tā spēj noturēt realitātes rāmjos kā zirgus elektriskajos aplokos. Es vēlos reizēm būt te un tūlīt,bet citreiz - piederēt atmiņām..   Foto no personīgā arhīva Artūrs M_

Savelkas čokurā ilgas... un gaisma krustcelēs kļūst bāla! Manā sejā ir sēras... un jaunības pārpalikumu smaka! Derdzīgums izēd no iekšas! Foto no personīgā arhīva Artūrs M_

Es ieplūstu jaunā dzidrumā, no apkārtnes smeļoties sajūtu virpuļus - galvenokārt mieru un harmoniju! ES          VĒLOS                              KLUSUMA                                                   SKŪPSTU! http://favim.com/image/82134/ Artūrs M_

Paliec manā veldzē - siltajā, Pieploc pie krūtīm un raudi. Un es būšu Tavs vienīgais draugs - Klusajā sirds ritmā. Artūrs M_ http://exper.3drecursions.com/2006/12/05/dont-turn-away-in-silence/

Manas sirds apvalks tiek pārsists kā olu čaumalas Lieldienu rītos tiek sašķaidītas smalkos jo smalkos gabalos. Es raudu, bet manas asaras vairs nav tādas kā agrāk. Tās ir sāļākas, smagākas un sāpīgākas. Tās niknumā kliedz par iztraucēto Svētvakaru. Dusmās sprēgādamas, tās tek pār manu vaigu, aiz sevis atstādāmas sāpīgu ceļa nastu, sāpīgās dzīves vīzijas. Pagātne sauc pēc brīvības. Ierobežojošā sistēmā tā vairs nevar glabāties. Tā vēlas elpot un skaļi elst no mijiedarbīgās saplūšanas ar neapzināto laika normu. Tā vēlas šķelt barjeru starp tagadni un nākotni, zinot to, ka tai nekur nav vietas , jo tā ir mirusi. Pagātne ir mirusi. Tai nav ne matērijas, ne formas, bet tas netraucē man viņu apraudāt. Es to apciemoju kapsētā un nolieku ziedus – aiz cieņas pret pieredzi. Bet pieredzes tilts brūk un es krītu tam līdzi – atvērtām rokām un vaļējām brūcēm. Spiedz mana sirds, neizpratnē, jo tā ir pievilta, piekrāpta un piesmieta. Neziņa kā baiss rūciens pārņem manu a

Vientuļi logu rāmji Akmeņu muskuļus spiež Vienotā dvēseles sistēmā Tie nekad nesatiksies.. Ir jūtami skabargu asni Viņu rievotās mutēs Spēcīgos zemes grūdienos   Viņi – sapīsies.. Artūrs M_ http://asheselah.wordpress.com/category/poetry/

Plūst straume kā pārpildīts iekšējās pasaules gars.   Te lēnām, te pārlieku strauji, mulsinot apkārtējos atomus..   Apstāties – kaut uz mirkli gribas apstāties, iepauzēt sajūtu virpuli, izjūtot apkārtnes dvašu un saprast to, ka mēs esam dzīvi.. Mēs esam .. Gausties un apraudāt pieļautās kļūdas, nožēlot paveikto un neizdarīto   - to mēs protam vislabāk.. Tas mums padodas kā bērnībā iemācītās uzvedību normas.. Tas ir tāpat kā pateikt „es mīlu”, neizjūtot visdziļākās jūtu saknes, neizjūtot mīlestības egoismu pret otru cilvēku..   Patiesi vārdi, patiesa attieksme un patiesas rīcības ir tas, kas mūsos pietrūkst..   Tas ir tas, kas mūs padara dzīvus un apgarotus..Bet mēs šajā visaptverošajā sociumā   sākam aizmirsties.. Pazūd dabiskums mūsu sejās, pazūd tīra un gaiša dvēsele, kura nav samaitāta ar atkritumu derdzīgām skaidām.. Mēs kļūstam par mākslīgi izveidotu ekvivalentu, kas savā darbībā seko uzliktiem stereotipu standartiem..   Tā mēs apzināti nonāvējam sevī to labāko, gaišāk

Zīmes - pazīmes. Kā atšķirt īsto no neīstās? Domāt! Pavēlu smadzenēm domāt! Artūrs M_

Meklējot citādas emociju līnijas.. Meklējot sevi, nogriezties pie pareizām ceļa zīmēm.. Pagaidām - IEBRAUKT AIZLIEGTS! Artūrs M_