Pieredzes tilts

Manas sirds apvalks tiek pārsists kā olu čaumalas Lieldienu rītos tiek sašķaidītas smalkos jo smalkos gabalos. Es raudu, bet manas asaras vairs nav tādas kā agrāk. Tās ir sāļākas, smagākas un sāpīgākas. Tās niknumā kliedz par iztraucēto Svētvakaru. Dusmās sprēgādamas, tās tek pār manu vaigu, aiz sevis atstādāmas sāpīgu ceļa nastu, sāpīgās dzīves vīzijas. Pagātne sauc pēc brīvības. Ierobežojošā sistēmā tā vairs nevar glabāties. Tā vēlas elpot un skaļi elst no mijiedarbīgās saplūšanas ar neapzināto laika normu. Tā vēlas šķelt barjeru starp tagadni un nākotni, zinot to, ka tai nekur nav vietas , jo tā ir mirusi. Pagātne ir mirusi. Tai nav ne matērijas, ne formas, bet tas netraucē man viņu apraudāt. Es to apciemoju kapsētā un nolieku ziedus – aiz cieņas pret pieredzi.

Bet pieredzes tilts brūk un es krītu tam līdzi – atvērtām rokām un vaļējām brūcēm. Spiedz mana sirds, neizpratnē, jo tā ir pievilta, piekrāpta un piesmieta. Neziņa kā baiss rūciens pārņem manu auksto epidermu.

Dvēselei kut, bet tā nevar pasmieties, jo kāds to ir atstājis bez ticības. Ziedi novīst un kapsēta paliek neapmeklēta.. 

 Artūrs M_

http://www.usanewyork.org/manhattan-bridge.html