Ir brīži, kad man pietrūkst kāda noteikta cilvēka, noteiktā momentā, dzīves mirklī vai situācijā.. Ir brīži, kad man pietrūkst kāds konkrēts cilvēks katru dienu, mīļu brīdi, sekundi.. Citreiz, es nezinu kā man būt, ko man teikt vai kādu lēmumu pieņemt.. Citreiz, esmu kā sasiets trako kreklā bez elpas, bez domām, bez emocijām.. Es vienkārši plūstu pa ikdienu kā lēnīga čūska, kura pazaudējusi savus mazuļu un, nevarēdams tos atrast, iekrītu ķermenī, iekrītu bezdibenī – ar bantīti apsietā melnā mijkrēslī.. Manas rokas bieži mēdz neklausīt, tās blandās gar veidola malām kā rudens vētrā sakaltušie koku zari.. Tu ej, bet tu nejūti.. Tu elpo, bet tev pietrūkst gaisa.. Tu dzīvo, bet kā pēc norādēm.. Tu guli, jo ir jāguļ.. Es bieži daru to, kas IR jādara, jo pietrūkst spēka izlīst no miskastes maisa.. Paceltā galva noslīd uz trotuāra zīmējumiem, jo neuzdrošinās skatīties kādam acīs.. Bieži vien citu acis ir mānīgas.. Bieži vien es tajās redzu to, ko es gribētu redzēt – kāda ...
Komentāri
Ierakstīt komentāru