Iekšējās cietuma restes

Iekšējā paradigma spēlējas ar mazām, pastiprinošām liesmiņām.. Mazliet pa labi, divi soļi atpakaļ, mazliet pa kreisi - viens komats divi soļi uz priekšu.. Diagonālā pastāvēšanas virtene sāk sapīties neatpinamā kamolā..  Necauredzamais lauks kā bieza un nāvejoša migla apņem mana ķemeņa siltos audus.. Tik maza daļa no tumsas, tik niecīga daļa no laimes.. Vertikālā stabiņa diapozons sāk saspieties sīkākās drumstalās..

Varbūt pagaidām par daudz ir ticēts un cerēts.. Gribētos iepūst mazajā svilpē un izpūst no tās savu tukšuma sajūtu, savu sāpju dzirksti.. Nebaidīties no pieklusinātām skaņām, nebaidīties no balsīm, kuras tevi sauc.. Ceļa vēji sapinušies slazdā.. Šī ir krustvārdu mīkla, kurai nav visiem gaidāmās atbildes.., nav paliekošās vērtības..

Atzīšanās kārtība nav noteikta .. Sistēmā parādās melni plankumi no baiļu pārņemtā prāta..  Nekavējoties vajadzētu uzlādi.. , bet, ak, vai, koncepcijā nav paredzēta palīdzības sniegšana notiesātajiem.. (kur nu!) Savās nepareizajās interpretācijās mani pakārs pie krusta un apmētās ar prāta atlikumiem.. , jo vainīgais jau reti, kad atzīsies.. Tas tikai tēlos cietušā lomu,nolādēdams tevi.. un beigās iekšējās cietuma restēs izbirdinās no manis palikušās druskas..

Artūrs M_